Tad Pilāts saka tiem "Ko lai es daru ar Jēzu, kuru sauc par Kristu?". Viņi visi saka "Sit Viņu krustā!" Bet viņš sacīja: "Ko tad Viņš ļauna darījis?" Bet viņi brēca vēl vairāk: "Sit Viņu krustā!" Bet, kad Pilāts redzēja, ka viņš nekā nevar izdarīt, bet troksnis kļuva vēl lielāks, tad viņš ņēma ūdeni un mazgāja rokas ļaužu priekšā, sacīdams: "Es esmu nevainīgs pie šī taisnā asinīm. Raugait jūs paši!"(Mateja 27.22-24.).

Deviņdesmitie. Sēžu Parīzes kafejnīcā "D'Artagnan" pie viena galdiņa ar pieciem Taisona miesasbūves melnādainajiem un stāstu viņiem par Latviju. Tikai vēlāk atskāršu, ka patiesībā tas bija riskants pasākums; nešaubos, ka kāds no viņiem piedalījās vairākkārtējos imigrantu grautiņos Francijā. Nule notikušajā cietuši ap 80 policistu, bet patiesībā tas tāds sīkums vien ir. Arī slavenākais dievnams pasaulē - Parīzes Dievmātes katedrāle - toreiz bija vien grandiozs, bet nedzīvs, tumšs arhitektūras piemineklis, kas pārsteidza ar savām velvēm, milzīgo baložu baru zem augstajiem griestiem. Jā, tajā varēja atstāt iedegtu svecīti, ko arī izdarīju.

Francijas liberālā imigrācijas politika, kas ļauj parazitēt uz krietnu sociālo pabalstu rēķina miljoniem citas ticības iebraucēju, ir viens no domino kauliņiem, kas agrāk, nekā paredzēts, iekustinās visas sistēmas sabrukumu.

Neiespējamības jūra

Multinacionālā, multietniskā un multikonfesionālā, birokrātu mākslīgi salipinātā Eiropa globāli cieš no vienotas ideoloģijas vakuuma; kristietības kopīgo pamatu atzīšana tika noraidīta pat ar tādu kā šķērmumu; ar tādu parasti veļas kastē iemet sasmakušas zeķes. Bez Kristus Eiropas Savienība nav ilgtspējīgs projekts: izsīkstot ietekmju plūsmām un vērtību avotiem, tā nolemta iznīcībai.

Kādreiz Vecās pasaules atmosfēra tika caurstrāvota ar evaņģēlisku ētiku. No Mikelandželo laikiem pagājis piecsimt gadu, "Pjeta" jau radīta, "Pastarā tiesa" uzgleznota. Ko darīt tālāk ar Bībeles tekstiem, nezina puse Eiropas. Kristiešu dievnami tiek slēgti vai pārtop muzejos, savukārt musulmaņu mošeju celtniecība turpinās ar joni.

Tajā pat laikā Dienvidamerikā noris garīgā atmoda un tiek glābti simti tūkstošu cilvēku, Āfrikā un Āzijas valstīs to līderi atklāti pauž savu kristīgo pasaules uzskatu (taisnības labad jāatzīst, ka afrikāņu priesteri joprojām sadarbojas ar vudu), pat Ukrainā un bijušajās PSRS valstīs tiek dibināts simtiem jaunu baznīcu. Ja agrāk eiropieši sūtīja misionārus uz katru pasaules nostūri, šobrīd no visas pasaules šurp steidz pieredzējušākie no misionāriem, lai sapurinātu Rietumeiropas kristiešus. Starp citu, Latvija šajā ziņā ir nedaudz savrup oficiālās Eiropas. Daudzi no pasaules līmeņa garīdzniekiem (piemēram, pasaules eksorcisma līderis tēvs Rufuss Pereira no Indijas), kas viesojušies mūsu valstī, apgalvo, ka tieši šeit būs kontinenta garīgās atjaunotnes centrs. Pats gan esmu skeptisks, ka viena dzīva organisma šūna var atveseļot visu organismu; arī kristietības piesaiste politikā ar daudzu pārliecinātu vecpiržu līdzdalību liecina par kristietības nivelēšanu līdz dekoratīvi lietišķajam līmenim. LPP reiz uz dullo "sazvejoja" kristiešu dvēseles biļetenu veidā, un tagad "pašķīra" mūsu priekšā Neiespējamības jūru.

Kristīgā Eiropa pieļāva katastrofālu kļūdu, mēģinot apvienot kristietību un materiālismu. Taču materiālistiska kristietība ir tas pats, kas sauss ūdens. Baznīca ir atbildīga par sabiedrību, nevis otrādi. Pasaulīgais VIPisms un tā sauktā liberālā kristietība grauj Eiropu un sagraus to pavisam.

Demokrātijas protēze

Ne tik sen Zviedrijā ar mēnesi cietumsoda tika notiesāts garīdznieks par to, ka viņš savā sprediķī nosodīja homoseksuālismu, nosaucot to par "nenormālu parādību, šausminošu audzēju uz sabiedrības ķermeņa". Mācītājs Oke Grīns nodēvēja gejus un lezbietes par "izvirtuļiem, kurus sātans izmanto kā ieroci pret Dievu". Kā Grīnam laipni paskaidroja, viņš ir izrādījis neiecietību, par ko arī izpelnījies vietu aiz restēm. Tā tikai šķiet, ka "demokrātiskajās" valstīs būt par kristieti ir viegli. Uzbrukumi vērojami visā pasaulē. ASV Christmas vietā ir jau X-mas, proti, nav zināms, kā dzimšanu mēs atzīmējam. Jau pieminētajā Zviedrijā pieņemts likums, kas tikai par Svēto Rakstu to vietu citēšanu, kas nosoda homoseksuālismu, paredz līdz pat diviem gadiem ilgu cietumsodu. Holandē un Beļģijā sen legalizētas viendzimuma laulības. Arī spāņi ar savu sociālistisko vadību cenšas neatpalikt. Patiesībā runa jau nav par šādu viendzimuma savienību legalizēšanu, bet gan par hetero  un homoseksuālu pāru tiesību izlīdzināšanu. Tas attiecas uz nodokļu politiku, tiesībām saņemt pensiju mirušā partnera vietā, gūt mantojumu un pienākumu maksāt alimentus. Valdošie spāņu sociālisti ieviesuši jaunu paātrināto šķiršanos kārtību un atcēluši ticības mācības pasniegšanu valsts skolās.

Šokē kādreizējā holandiešu likumdevēju iniciatīva legalizēt bērnu eitanāziju. Projekts paredz,  ka pieņemt lēmumu "par labprātīgu aiziešanu no dzīves" varēs nedziedināmi slimie bērni, kas jaunāki par 16 gadiem! Likums, kas atļāva piemērot eitanāziju pieaugušajiem, Nīderlandē pieņemts 2002. gadā.

Tas viss tiek saukts par demokrātiju un tiesību triumfu - tiesībām nogalināt.
Tās ir bēru marša skaņas, apglabājot kristīgo Eiropu. Pāvesta akadēmijas viceprezidents Elio Sgreča, reaģējot uz šo iniciatīvu, paziņoja, ka likuma pieņemšana nozīmēs "beidzamās robežas pāreju". Eiropas Savienība nenormālā ātrumā ar acīm, kas pielijušas asinīm, joņo pretī šai beidzamajai robežai, no kuras neatgriežas.
Tie ir tikai daži precedenti, kas pakāpeniski Eiropā kļūst par normālu parādību. Tagad Vecajā kontinentā nedzimušu bērnu slepkavības pieņemts saukt par mātes izvēles tiesībām, bet homoseksuālistu masu akcijas - par eiropeiskās tolerances principu demonstrēšanu. Riks Džoiners raksta: "Ja nenotiks pārmaiņas, demokrātija ir nolemta. Un tas kļūs par civilizācijas lielāko traģēdiju".

Jūsu autors nekad nav slēpis savu klaji subjektīvo skepsi pret demokrātiju, kas ir apdraudētās civilizācijas lielākais pašapmāns; fantoms. Interesanti, taču varbūt ne visai precīzi (attiecinot to uz jaunajām pēcpadomju demokrātijām) ir uzrakstīts kādā no neta forumiem: "Demokrātija - tas ir tad, kad bagātie čakarē nabagos".

Korāna lappuses

Ir acīm redzami, ka Eiropas kristietība krietni atkāpjas Eiropas musulmaņu priekšā. Pasaulīgā liberālā kristietība nav spējīga stāties pretī islama idejām. Kamēr nesekmīgie Dieva vārda paudēji meklē bībeliskus attaisnojumus eitanāzijai un homoseksuālismam, musulmaņu miljoni pārpludina Eiropu, veicot "samta" islama revolūciju. Francijā vien ir pieci miljoni musulmaņu. Viņu politika ir vienkārša: uzvarēsim ar skaitu!

Uzstājoties Leidenes (Nīderlande) universitātē, Eiropas Savienības komisārs vienota tirgus jautājumus paziņoja, ka Eiropai draud briesmas tikt islama iekarotai, un 70 miljonu turku integrācija, viņaprāt, var būtiski mainīt šā brīža Eiropas politisko klimatu. Runātājs salīdzināja ES ar Austroungārijas impēriju tās sabrukuma priekšvakarā XX gadsimta sākumā, kad šī valsts uzsūca sevī tik daudzas, mentalitātes un kultūras ziņā dažādas tautības.
Savulaik laikrakstam "Figaro", vēl būdams konservatīvs kardināls, savas raizes par turku iespējamo integrāciju Eiropā paudis pāvests Benedikts XVI. "Eiropa - tas ir kopīgas kultūras kontinents, nevis ģeogrāfiskā izvietojuma sabiedrība. Tieši kultūras vienotība  nosaka kontinenta vienojošo identitāti. Savukārt Turcija ar tās kultūru vienmēr pārstāvējusi citu civilizāciju, kas ir eiropeiskai pilnīgi pretēja. Būtu nepareizi integrēt šīs divas civilizācijas, vadoties tikai no ekonomiskiem apsvērumiem. Ja kultūra tiek pakļauta ekonomikai, zaudējumi ir neizbēgami".

Savukārt Eiropai nesimetriskajā pretpolā esošās Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir paziņojis par valsts gatavību iestāties Islama Konferences Organizācijā, kas, viņaprāt, ne tikai sekmēs cilvēktiesību (!) problēmu risināšanu, bet arī veicinās jaunu Eirāzijas tiesībsargāšanas koncepcijas izstrādi.

Oooh, crazy world*, skudrulāči šai pasaulē ir tronī, bet mēs tajā skudras!?

Bezdievības likums

Pasaulīgā humānisma ellesrata triumfs ir Eiropas Savienības Konstitūcijas pieņemšana. Kaislības ap šo dokumentu nerimst līdz pat šim brīdim. Daudzas valstis pieprasīja, lai Konstitūcijas preambulā tiktu pieminēta kontinenta kristīgā sākotne. Taču... Dokumenta preambulā ir atsauces un Seno Grieķiju un Romu, kā arī Apgaismības laikmeta filosofiskajiem strāvojumiem, bet par kristīgo kopsaucēju - ne vārda. Kā eirobirokrāti, tā eiropeiskās vienotības ideologi pārsvarā ir kreisie, un viņiem kristietība nenozīmē neko. "Laicīguma" piekritēji parasti aprobežojas ar sešdesmito gadu klišejām, bet citreiz vispār saka bezierunu "nē!", nevēloties uzklausīt dažādus ticīgo argumentus, kas, maigi izsakoties, liek nopietni apšaubīt kopējās Eiropas politikas "demokrātisko iedabu".

Daudzas konfesijas tūdaļ pat izteica savu neapmierinātību. Kā zināms, viskonsekventāk kristīgo vērtību pieminēšanu pieprasīja Itālija, Polija un Lietuva. "Polija nepieņems nevienu dokumentu, kur netiks pieminēti kristīgie pamati. Manuprāt, Polija aizstāv nacionālās saknes un intereses. Svarīgi nenovērsties no tradicionālo kristīgo vērtību virknes". (Laicīgais krievu politologs Aleksandrs Cipko).

Tiek ignorēts, ka Eiropas Savienības idejas autors un dibinātājs Francijas ārlietu ministrs Roberts Šūmans, kas pirmais 1950. gadā publiskoja Rietumeiropas ogļrūpniecības un metalurģiskās rūpniecības apvienošanās plānus, bija dziļi ticīgs cilvēks. Kā zināms, šo rūpniecības nozaru apvienošana kļuva par Eiropas Savienības izveides bāzi. Šūmans bija askēts, pārtika no salātiem un olām, ik rītu pieņēma Svēto Sakramentu baznīcā, kas atradās pie viņa mājas. Viņš pat nekad nebija precējies. Konrāds Adenauers, kādreizējais Vācijas kanclers, dēvēja Šūmanu par "svēto lietišķā uzvalkā". Un, lūk, pēc piecdesmit gadiem Eiropas Savienība novēršas no kristīgajiem ideāliem, kas iedvesmoja tās dibinātāju.

Kas ir eiropeiskās vērtības?

Jau XX gadsimta sākumā krievu filosofs Rozanovs rakstīja: "Eiropa smok. Šī kontinenta smakšana ir šā brīža karš. Tas sācies vienīgi tāpēc, ka ir izzudusi Eiropā nakts, ir izzudusi Eiropā lūgšana... Tas ir Eiropas finišs. Un tajā pat laikā - kristietības krīze". Filosofi sen jau izlobījuši vienkāršu formulu - kristietības krīze nenovēršami izraisa civilizācijas krīzi. Lai gan šī atziņa jau kopš senseniem laikiem iemūžināta Bībeles tekstos.

Ir biedējoši tie politiķi, kas neatskatoties orientējas uz eiropeiskām vērtībām. Kas gan ir šīs eiropeiskās vērtības? Tas ir mīts, poētisks simbols, kurš tiek citēts vārdiska izsīkuma brīžos. Patiesībā tas, kas ir Eiropā, nav vis vērtības, bet inde. Jūs iebildīsiet, teikdami, ka Eiropā ir attīstīta ekonomika, taču kāda tai vērtība, kad kristiešu baznīcas draudžu izklīšanas dēļ tiek slēgtas. Orientēties uz eiropeiskām vērtībām nozīmē orientēties uz tukšumu un morālu pagrimumu.

Pazīstamais kristiešu rakstnieks Riks Džoiners rakstīja: "Šodien dažos masu informācijas līdzekļos tiek izsmiets gandrīz katrs, kas aizstāv tradiocionālās morālās vērtības, taču pienāks diena, kad visa pasaule klauvēs pie viņu durvīm. Skaidra, bezkompromisa morālā platforma kļūst svarīga katram īstenam līderim". Eiropas Savienība, visticamāk, ir mūslaiku vēstures bezdievīgākā starpvalstu organizācija, kuras pamatā ir cilvēka grēcīgās miesas (modernajā leksikā - pasaulīgais humānisms) intereses.

Poncijs Barrozu

Romas vietvaldis Poncijis Pilāts patiesībā nebija slikts čalis, lai gan katoļu lūgsnā "Es ticu" ir vārdi: "...cietis no Poncija Pilāta". Viņš galu galā mēģināja Jēzu attaisnot. Kristus ir cietis no pūļa, taču tajā pat laikā par katru no mums, grēciniekiem. Salīdzinot ar Pilātu, Salomea, kas pieprasīja uz sudraba paplātes Jāņa Kristītāja galvu, ir īsts sātana izdzimums. Tad, lūk, Poncijis pēc sarunas ar Kristu neuzskatīja viņu par ķeceri. Savukārt nievāt un ignorēt Pestītāju uzskata par pienākumu lielākā daļa Eiropas līderu, par sekulārajām masām nemaz nerunājot.

Vai Poncija "rokas palika tīras" - tas mums netaps zināms. Taču pasaulības traipi uz komisāru (labi, ka ne ādas mēteļos) un Eiroparlamenta deputātu "rokām" ir redzami neskatoties. Tie pat nelabi ož. To saku es, nepavisam ne svētais, bet gan jūsu pazudušais dēls, kas ir atceļā uz Tēva mājām.
*O, trakā pasaule... (angl.)

Informācija ņemta no ziņu portāla wwwdelfi.lv