Nodēvēta par vienīgo patiesību, kas beidzot atklās 11. novembra atzīmēšanas iemeslus, Lāčplēša dienā uz lielajiem ekrāniem sāka startēt pagaidām visdārgākā un pompozākā Latvijas kinofilma "Rīgas sargi". Reklāma aicina uz stāstu par draudzību un mīlestību, bet realitātē filma garlaicīgs, šablonisks producenta kino: labi izkalkulēti štampi, kas ar kļūdām norakstīti no Holivudas megabudžeta eposiem un rokasgrāmatām "kā taisīt kino".

Vērtējums:

Tik daudzu gadu ilgušais un preses periodiski atspoguļotais darbs beidzot summējies divu stundu ekrāna laikā, kas gan varētu kalpot kā latviskās mentalitātes (bara sindroms) enciklopēdija un tipisks paraugs propagandas veidošanā, gan diskutējama vēsturiskās patiesības mozaīka, gan dīvainu, nemotivētu raksturu plejāde, vīriešus padarot par neizlēmīgiem, pūļa instinktus kurbulējošiem četrdesmitnieku krīzes upuriem. Jau sākot ar Mārtiņu – viņam iešķiebta galvenā brīvības cīnītāja loma – un viņa iemīļoto, neirotisku līgavu Elzu, un beidzot ar briesmoņa Šreka Ēzelīša balsī runājošo Artūra Skrastiņa žūpu un par alkoholiķi padarīto Kārli Ulmani, kura attiecībās ar Andrievu Niedru jaušamas homoerotiskas strāvas. (Nosauktie ir vien krējuma virskārta.)

Pēdējo 15 gadu laikā "Rīgas sargi" ir vienīgais reālais pretendents uz patriotismu ceļošas nots un reāliem kases ieņēmumiem. Jāņem vērā būtiskais apstāklis, ka filmā nav ne kripatiņas no tā, ko snobiski mēdz dēvēt par "mākslu" (un zem šī apzīmējuma neslēpjas "art house"). Vizuālais tēls pakļauts vairāku pārfilmēšanas materiālu ļoti veiksmīgi samontētai virknei, kas viens no otra atšķiras gan ar krāsām, gan emocionālo piesātinājumu. Aktieri – izņemot Romualdu Ancānu, Pēteri Krilovu, Ģirtu Krūmiņu – padarīti vien par statistiem grandiozās ieceres šaurajos rāmjos, neļaujot dzimt ticamiem tēliem, kuru dzīves gājumam līdzi just un kuru galvām apvīt varonības nimbus. Bet mūzika – jā, kur ir žanram gandrīz ar likumu pienākošais hīts? Epizodes saista vien pabāls skaniskais materiāls, potenciālajās "raudāšanas epizodēs" iebliežot skaļākas notis. (Un arī tā ir tikai krējuma virskārta.)

Ironiski, ka "Rīgas sargi", tautas patriotisma cēlāja, pirmizrādi piedzīvo brīdī, kad politiskā situācija pamatīgi sašķobījusies, un vienīgā filmas autora – producenta Andreja Ēķa – vārds tiek minēts ciešā saistībā ar "digitalizācijas lietu". Dubulta morāle, kuras vienā pusē ir skaisti saukļi un vēsturiskas līdzības, bet otrā – par to tiesa/vēsture vēl tikai lems. "Rīgas sargu" liktenis jau ir izlemts – filma neapšaubāmi iegūs lokāla grāvēja statusu.

PS. Viena latviešu filma savu mērķi ir piepildījusi. Skatītāju pārpilnās zāles runā pašas par sevi, arī netipiski pozitīvie komentāri un šņuksti, nākot laukā no kinozāles, un hihinoši pusaudži, tumsas aizsegā priecājoties par banālajiem jokiem. Droši vien Andreja Ēķa vadībā taps arī nākamais lielstāsts, jo, ja jau tauta vēlas pēc formas grandiozu, pēc satura tukšu un pēc morāles - utopisku pasaku, atradīsies arī tās vēlmju piepildītāji.

Informācija ņemta no ziņu portāla wwwdelfi.lv