Līdz ar Rīgas zemes vaļņu nojaukšanu pilsētas attīstībā sākās jauns posms, radās lielas iespējas tās izdaiļošanā. Rīgas cietokšņa vaļņus nojauca laikā no 1857. līdz 1863. gadam un to vietā izveidoja reprezentatīvu ēku, bulvāru un apstādījumu zonu, kas puslokā ietvēra Vecrīgu. Šā rajona kompozīcijā galvenā loma bija kanālmalas apstādījumu ansamblim. Nolīdzinātie ravelīni un bastioni saplūda ar krastmalu, un bijušais nocietinājumu grāvis pārvērtās līkumotā pilsētas kanālā. Kanāla abās pusēs pakāpeniski, sākot jau ar 1859. gadu, veidoja apstādījumus. Pirmos apstādījumus posmā no tag. K. Valdemāra ielas līdz K. Barona ielai ierīkoja pēc Lībekas inženiera A. Vendta uzmetuma. Apstādījumu ierīkošanu laikā no 1863. līdz 1879. gada rudenim turpināja dārznieks Reims. No 1880. gada, kad pie pilsētas valdes nodibināja Dārzu pārvaldi ar G. Kufaltu vadībā, apstādījumus būtiski pārveidoja, ņemot vērā straujo satiksmes attīstību. Augstākas prasības tika izvirzītas arī dārzu mākslai.
Viena no skaistākajām vietām kanālmalas apstādījumu lokā bija kādreizējā Smilšu bastiona vietā uzbērtais paugurs - Bastejkalns. Pēc G. Kūfalta projekta 1898. gadā te ierīkoja akmens krāvumus ar nelielām kaskādēm un ūdenskritumiem rotātu strautiņu, kas atgādināja kalnu upīti. To apstādīja ar Alpu augiem. Jau 1883. gadā pie Bastejkalna pēc apkārtējo iedzīvotāju lūguma izbūvēja koka tiltiņu gājējiem, 1892. gadā to nomainīja pilsētas galvenā inženiera Ā. Agtes projektētais mūra tilts. Nākošajā gadā tilta apkārtni labiekārtoja, iestādīja kokus, bet Rīgas Putnu audzēšanas biedrība uzdāvināja pilsētas Dārzu pārvaldei divus gulbju pārus, kuriem pēc arhitekta H. Šēla projekta izbūvēja gulbju mājiņu.