Daugavas krastā apmeties kāds izcili spēcīgs vīrs, kas strādājis par pārcēlāju. Reiz tumšā naktī pie viņa atnācis mazs zēns un lūdzis pārnest pāri upei. Kaut gan plosījies negaiss, vīrs nespējis atteikt mazajam, pacēlis viņu uz pleca un nesis pāri trakojošai straumei. Pusceļā nasta kļuvusi tik smaga, ka spēkavīrs tikai ar pūlēm spējis turpināt ceļu. Tomēr viņš saņēmies un pēdējiem spēkiem izlaidis zēnu krastā. Tas esot izrādījies Kristus bērns, tāpēc nesējs ieguvis vārdu Kristaps (Kristofors).

Ap 1510.gadu Rīgā, Daugavas krastā parādījusies koka skulptūra – Lielais Kristaps. Tā bijusi ļoti iemīļota rīdzinieku vidū, kas bieži apmeklējuši Lielo Kristapu, izgreznojot to ar lentēm un puķu vītnēm, aizdedzinot svecītes un izlūdzoties aizsardzību no visa ļauna. Ļaudis godājuši šo tēlu neatkarīgi no konfesijas, kas ļāvis tam saglabāties līdz mūsdienām – pašreiz tas apskatāms Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā.