Doma baznīcas aizsākumi saistāmi ar bīskapa Alberta vārdu, kurš 1201.g. ieradās Rīgā, jau gadu vēlāk nodibinot Zobenbrāļu ordeni, kas, savukārt, uzcēla sev lielo sapulču zāli ar sv.Jura kapelu, kuru gadsimta beigās izveido par sv.Jura baznīcu. Tomēr bīskapam ar to nav gana, jo vajadzīga celtne Rīgā, kas atspoguļotu vācu ietekmi un varu gan Rīgā, gan Livonijā.
Tāpēc 1211.g. svinīgā ceremonijā tika iesvētīta vieta jaunajam Domam - sv.Marijas jeb Māras baznīcai.
Bīskaps Alberts bija iecerējis lielu kompleksu - Doma baznīcu, klosteri, bīskapa otro pili, saimniecības ēkas, sakņu un augļu dārzus. Vieta tika izraudzīta ārpus bīskapa sētas mūriem lībiešu zvejniekciema teritorijā. Doma celtniecībai tika pieaicināti vai visi Rīgas amatnieki, ēkas plāns (to var aplūkot vienā no Doma vitrāžām) atgādina t.s. latīņu krustu, sienu biezums vietumis sasniedz pat 2 m. Pats bīskaps tika apglabāts nepabeigtā baznīcā, jo ir jāpaiet vairākiem gadsimtiem, lai Doma baznīca kļūtu tāda, kādu to redzam tagad.
14.-15.gs. Doma baznīca tika paplašināta, uzbūvējot rietumu šķērsjomu un sānu kapelas, paaugstinot telpas centrālo jomu, līdz ar to pārvēršot Doma baznīcu par baziliku.
18.gs. baroka stilā pārbūvēts baznīcas austrumu zelminis (1727.g.) un torņa noslēgums.
19.gs.2.p. izveidota pseidogotiska rietumu ieeja Doma baznīcā (arh. J.Felsko) un 20.gs.s. - jūgendstila vestibils (arh. V.Neimanis).
Arī Doma baznīcas tornis ir piedzīvojis vairākas pārmaiņas. 15.gs. smailes augstums sasniedzis pat 140 m, bet 1547.g. ugunsgrēkā tā cieta, gadsimta beigās Domam uzcēla manierisma stilā veidotu kupolu. 1776.g. namdaris Johans Krāmers Doma smaili izmainīja, piebūvējot barokālu kupolu, šāda veidā to redzam vēl šodien, smailes augstums ir 90 m.
Kopš viduslaikiem Eiropā baznīcu smailes galā tiek likts gailis. Doms varēja lepoties ar īpašu gaili, kuram viena puse bija melna, bet otra - zelta. Tam bija tīri prakstiska nozīme, jo, ja rīdzinieki redzēja zelta gaili, tad bija veiksmīga diena tirgoņiem, ostā ienāks kuģi, būs darījumi, savukārt, ja uz pilsētas pusi lūkojās melns gailis, tad no kuģiem, darījumiem un peļņas nebūs ne vēsts.
19.gs.b. sāka Doma rekonstrukciju, likvidējot noliktavas, dzīvojamās telpas, virs klostera izbūvējot telpas muzeja un pilsētas arhīva vajadzībām. Doma kompleksu pirms rekonstrukcijas var redzēt litogrāfijā (pēc E. Hopes zīmējuma gravējis un iespiedis A. Vegers. 1866. g.).

Reformācijas laikā Doma interjers pamatīgi cieta, nav vairs saglabājušies altāri svētajiem, baznīca ir kļuvusi vienkāršāka, tomēr nezaudējot savu šarmu.