- Vai tu esi priecīga?
- Reizēm. Izteikti reizēm.
- Kāpēc izteikti?
- Nu tāpēc, ka abējādi. Reizēm izteikti, reizēm izteikti reizēm.
- Un skumja?
- Tādu greznību es atļaujos reti.
- Kāpēc?
- Ja gribi, lai tevi uzskata par stipru, tad nekad nerādi citiem to, ka esi vājš.
- Bet tas taču iznāk kaut kā pretrunīgi...
- Kā nu ne! Problēma ir tajā, ka vairums cilvēku vairumā gadījumu tic un par patieso pieņemt to, kas viņiem ir acīmredzams.
- Bet tad jau iznāk, ka cilvēki ir pa pusei akli!
- Nu, reizēm pat mazliet vairāk nekā pa pusei.
- Bet kā var panākt redzēšanu?
- Apšaubot to, kas tu esi un to, kas ir citi. Šaubas ir ceļš uz atrisinājumu. Apstrīdot pats sevī to, kāda ir tavas uztvere, tu paver ceļu un radi ausgni jaunām...
- Kam?
- Nu, visam kam. Tas, kā to sauc, nav tik svarīgi kā tas, kas tas ir.